Skip to content

Mona-X: 2009. gada maijs

Maijs 15, 2010

Starts. Dabonam divas vienādas aerofotogrāfijas, četri kontrolpunkti kuros dabūsim tālākus norādījumus, komandas drīkst dalīties. Viesturs momentā saplēš abas kartes un katram tiek piešķirts viens punkts. Manējā gan man tiesnesis paziņo, ka šite neko 28. komandai nedošot, citos dodot. Nu ko, teku atpakaļ un, gaidot pārējos, pieķibinu identam gumiju, ko drošībai aplikt ap delnu. Leģendu atnes Uģis, un dodamies distancē, un jau pirmajā kilometrā saprotu, ka vajadzēja gatavojoties braukt vairāk un vairāk tieši pa granteni un meža ceļiem  — knapi turu saviem komandas biedriem līdzi, un tas jau sākumā. Pēc pāris stundām, kuru laikā Viesturs cītīgi lasa leģendu un Uģis atzīmējas dažos slēptajos kontrolpunktos, nonākam pie pirmā speciāluzdevuma — divas aerofotogrāfijass, četras kontrolkartiņas, seši kontrolpunkti, somas pie riteņiem atstāt nedrīkst. Pie riteņiem nedrīkst, bet kas liedzis tās visas atstāt pie viena komandas dalībnieka? Uģi tāpat nav jēgas sūtīt ne pēc viena punkta, viņš mūsu komandā ir virvju un kāpšanas eksperts.

Ar šo uzdevumu tiekam ātri galā un turpinām leģendu, kas gan tūlīt jau arī beidzas un tiekam pie veloorientēšanās kartes. Ar velo gan tiekam tikai līdz pirmajam kontrolpunktam, pie kura R2 jāatstāj un jādodas orientēties ar K2. Lai ielasītos kartē un saprastu, cik daudz uz tajā attēloto varam paļauties, uz pirmo punktu dodamies kārtīgi apkārt pa stigām. Maza kļūdiņa un punktu nākas pameklēt, aiziet uz otro. Ceļā gadās arī pirmie pārvaramie grāvji. Pēteris izvēlas uzreiz brist pāri, Uģis kā kalnu kaza pārskrien pāri kokam, arī man ar Viestura un Uģa palīdzību izdodas tikt pāri, bet pašam Viesturam kas pietur rociņu vairs nebija — seko efektīgs kritiens un nu jau viņš ir slapjš līdz ausīm.

Pa ceļam, brienot pa bebru purviem apceram sinusoīdas garuma attiecību pret taisni un mūsu veiktā ceļa attiecību pret taisno vaiantu, Latvijas mežu centību izarot sausās stigas un gadus desmit nelikoties ne zinis par bebru nopludinātajām, iešanu pēc azimuta vs reljefa lasīšanu, nu jau kājas ir slapjas ir visiem, tā arī paiet pāris stundas. Ievērības cienīga ir vienādi zīmēto grāvju atšķirība sākot no pārkāpjamiem līdz metrus divdesmit platiem bebru sastrādājumiem, un tad jau nāk Zariņa Cūcība.

Uz kontrolpunktu jāpāriet divām stigām, tad līdz ceļam un tad jau būs. Ejam, ejam, uznākam uz kartē neiezīmēta meža ceļa, biški parikšojam, ejam atkal, atduramies pret stigu. Ceļa nebija. Lasot reljefu aizejam pa stigu līdz “ceļam” — ceļa nav. Nu neko, ejam uz punktu, to atrodam, un tad pat saskatām arī ceļu — kas zi, varbūt Lielā Tēvijas kara laikā tur divi tanki nobrauca.

Atgriežamies starpfinišā un labi fiksi kāpjam uz riteņiem, lai paspētu pieveikt pēc iespējas vairāk pa gaismu. Nākamais punkts ir metrus septiņsimts nost ceļa. Nolikumā rakstīts, ka visos punktos jāierodas ar riteņiem, Viesturs saka, ka tur noteikti būšot tiesneši. Viņš kā nekā mūsu pašu atzīts par komandas kapteini — vairums lēmumu gan tiek pieņemti kolektīvi un vienbalsīgi, lai pēc tam nebūtu neviens ko vainot, un beigās arī šis. Jāiet mežā līdz grāvim, tad pa kreisi un būs punkts. Ejam, grāvis ir, punkta nav. Nu gan sadalāmies un Viesturs aiziet piesieties pie ceļa un grāvja krusta, Pēteris dziļāk mežā un Uģis kā orientēties nespējīgs un es kā vājākais komandas dalībnieks paliekam pie riteņiem. Atnāk Viesturs — esam ceļam pa tuvu. Atnāk Pēteris — punkts ir, un tajā tiešām tiesneši kontrolē komandu ierašanos ar visiem riteņiem.

Izstiepjam riteņus cauri vējgāzei un distance turpinās. Obligātais posms — gabals pa elektrolīniju, apmēram četri kilometri. Ehh, un turpat blakus ved labs ceļš, bet neko darīt. Sākumā sodāmies par smilšainajiem kalniņiem, bet pēc brīža jau tie lieka kā asfaltēta šoseja salīdzinājumā ar pārpurvotajām ieplakām. Sasodīti dubļainām, staignām un brīžiem pat kāja iemūk dziļāk par celi. Laikam taču riteņa ātrumpārslēdzēji nepriecājas par dubļu vannu, taču riteni panest uz muguras es nudien neesmu spējīga.

Nākamos divus punktus sanāk ņemt pa nakti. Ne īpaši detalizētajā velokartē tas nenākas īpaši viegli, bet tikai no rīta uzzināju, ka gan pie 19. gan 20. punkta jau ticis apsriests variants nemeklēt to un braukt tālāk. Es pati tobrīd pie riteņiem jau paspēju sākt redzēt pirmo sapni, neskatoties uz glikogēna un kofeīna devām.

Nākamais kāju posms, gan pavisam īss tiek sagaidīts ar sajūsmu, jo uz kājām jūtos visai stipra. Vismaz salīdzinot ar riteni. Turklāt orientēšanās kartē! Pirms tam gan jāveic speciālais uzdevums — jānoiet pa virvi apmēram divu metru augstumā, pieturēties drīkst pie virves gala, kas piesiets pie koka gabaliņu tālāk, tas prieks gan tiek tikai meitenei un vienam no puišiem. Uģim, tas, protams, nav ievērības cienīgs pasākums, arī es tieku galā gluži labi un varam sākt kaifot par orientēšanās karti, kurā visi iezīmētie ceļi ir, un visi dabā esošie ceļi ir iezīmēti. Punkti ņemas kā konfektes un šajā posmā apejam vairākas komandas, neskatoties uz to, ka neskrējām nevienu soli un paspējām iebazarēt ar vietējo, kas nez kāpēc nakts vidū klīda pa Baldoni, un uzpildīt viņa mājās no krāna ūdeni.

Pēc kāju posma gan jātiek pie punkta, kas iekārts auklā vairāk kā divu cilvēku augstumā, bet šo problēmu vienkārši atrisinām identu piestiprinot pie gara mieta. Nu jau svīst gaismiņa, un atlikušie velo punkti ņemas bez īpašām problēmām. Lielais motivators ir tas, ka trīsdesmitais punkts ir starta vietā līdzās sausām zeķēm, ūdenim un pārtikas krājumiem. Pēc sešpadsmit stundu rosīšanās želejas kaut kā vairs nelien iekšā un trakoti kārojas kotleti.

Riteņi jāatstāj skolā, un uz nākamo punktu jādodas kājām, tas arī šajā kartē ir pēdējais. Morāli jau briestam laivu posmam, nu kas gan cits var būt nākamais, ja punkts ir tieši pie Daugavas un blakus Nāves salai, kas ir atzīta par potenciālo laivu posma vietu jau pirms starta, attiecīgi izpētīti tās aerofoto. Neko labāku kā karti gan arī nedabonam tagad. Jā, laivas ir mūsu komandas vājākais posms. Sasēžamies četrvietīgā kanoe un es veiksmīgi izvairos no airēšanas, lasot karti. Kur vien varam, pieskrienam pie punktiem ar kājām, to darām mēs ar Pēteri, lai galvenie airētāji Viesturs un Uģis atpūšas. Taču rīts kā konfekte, un šis ir no tiem brīžiem, kad var izjust piedzīvojumu sacīkšu, nē, dabas skaistumu.

ēc laivu posma atkal uz K2, un šis beidzot būs pēdējais posms. Pirmais kontrolpunkts gan ir uzlikts izcirtumā sasodīti resnā priedē sasodīti augstu. Kooperējoties ar otru komandu izdodas pārmest pāri zaram virvi un es tieku uzvilkta līdz kontrolpunktam ar abu komandu identiem. Pēc tam papētot etapu laikus, labi var redzēt, ka kooperēšanās pe šī punkta ir bijusi parasta parādība. Atlikušos punktus Viesturs ar Pēteri ņem kā konfektes par spīti tam, ka šī nav orientēšanās karte, mēs ar Uģi cītīgi cenšamies šiem turēt līdzi.

Teorētiski es arī protu orientēties, bet veči ir veči un šiem gribās kontrolēt situāciju, kas īsti nav iespējams, ja ir viena karte uz četriem, nu labi trim, jo Uģis neskaitās. Taču divatā viņi labi tiek galā, un es koncentrējos uz to, kā likt kāju, lai berztu pēc iespējas mazāk.

Un finišs. Duša. Silta zupa. Izrādās, ejot pa ceļu, pat atrodas spēks patērzēt. Kopumā bija varen forši. Pirmkārt, bija labs laiks — samērā silts un, galvenais, nelija lietus. Bija pasakaini skaists rīts. Mēs finišējām un paņēmām visus kontrolpunktus, arī slēptos. Un bija grūti, un reizēm uznāca lūziens, taču ar to arī komandā ir labi, ka lūziens neuznāk visiem vienlaicīgi, un var saņemties un turpināt distanci. Kopumā pieveikti ar velo simtdivi kilometri pa meža ceļiem, grants ceļiem, un arī tos nesot pa purvu, ar kājām kilometri četrdesmit, ar laivām pie pieci. Nujā, kāda ir mūsu rezultāta attiecība pret uzvarētāju laiku, labāk nepieminēšu.

Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s