Skip to content

Universiāde

Maijs 15, 2010

Šodienas prieki bija izbaudīt pamatīgu gāzienu, redzēt divas stirnas, šķērsot upeli pa bebru dambi, un šodienas pārsteigums bija, cik ieradumam tomēr liels spēks — ar Lieni mežā nebijām tikušās gadus četrus, taču viņas parādīšanās pie kontrolpunkta ieslēdza mani sacensību režīmā un piespieda mani pārvietoties tīri pieklājīgā ātrumā. Pirms starta biju pārliecināta, ka paskriet nevaru un distances pieveikšana būs mans augstākais sasniegums, tā ka uz rezultātu zem stundas necerēju.

Pilnīgi sagribējās trenēties, jo skriet pa mežu taču ir forši. Šodienas gandarījums — manā kontā nav nevienas graujošas kļūdas. Ar karti taču nebiju skrējusi kopš septembra, tomēr jau uz pirmo punktu izdevās piešauties. Tādas saminstināšanās es neskaitu, un pusminūšu kļūdas ir sīkumi nevis Pamatīga Kļūda kā senos laikos.

Un man ir pilnīgi vienalga, cik ātri šo distanci veica meitenes, kas trenējas, gan no studentu grupas, gan citām, ar kurām mums bija vienāda distance. Es dabūju šodien, ko gribēju, un vēl vairāk. Aš sāk rasties aizdomas, ka skriet un necīnīties nedz par uzvaru, nedz iekļūšanu izlasē patiesībā ir daudz foršāk.

One Comment
  1. Beidz, ar tādu rezultātu tev vajadzēja saņemties un šodien braukt uz Igauniju😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s