Skip to content

Liesmojošā tumsā

Jūnijs 2, 2010

Garas un izvērstas recenzijas lai paliek ļaudīm, kam tādas patīk un kas tādas prot uzrakstīt, es tikai gribēju pateikt, ka tas bija vērtīgi pavadīts laiks un patīkams pārsteigums.

Principā man nepatīk teātris, nē, nevis man ir principiāli iebildumi pret teātri, bet es uz kādu izrādi aizeju apmēram reizi trīs gados, lai secinātu, ka man joprojām nepatīk, nesaprotu, garlaicīgi un pilnīgs sviests, esmu galīgi nekulturāls un neinteliģents cilvēks un labāk naudu iztērēt klasiskās akadēmiskās tādas-kas-man patīk mūzikas koncertiem.

Bet bija gara diena, daudzmaz pieklājīgi uzrakstīts kontroldarbs, pirms kura man trīcēja rokas un bija slikta dūša, izrāde notika tajā pašā ēkā, kurā strādāju, apbalvojums “Gada amatierizrāde” liecināja, ka galīgi švaka tā nebūs, informāciju par to saņēmu visos iespējamos un neiespējamos veidos, atradās kompānija un galu galā septiņos nulle nulle es sēdēju zālē un gaidīju sākumu.

No absolūtā vairuma amatieru kolektīvu jēga ir tik daudz, ka tie sagādā prieku pašiem dalībniekiem — un tas, protams, nav maz un pilnībā attaisno to pastāvēšanu —, taču uz LU Studentu teātri to nebūt nevar attiecināt. Aktieri lika man noticēt viņiem, jo sevišķi Kaspars Kotāns Ignasio lomā, es domāju par neredzīgo institūtu arī pēc aplausiem un pat šorīt, un tas jau ir daudz. Šobrīd, nākamajā rītā pat ir aizmirsušās pāris neveiklības un brīži, kad sitās cauri, ka tas ir teātris. Atmiņā paliek tikai vērtīgais.

Es noteikti iešu vēl uz LU Studentu teātra uzvedumiem.

From → Uncategorized

Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s