Skip to content

visi ceļi ved uz Romu

Jūlijs 16, 2010

Ir tāds zelta likums: ceļi un taciņas eksistē, jo pa tiem kāds staigā, kas nozīmē, ka vairumā gadījumā tiek kaut kur sākas un kaut kur beidzas. No kā var secināt, ka apmaldīšanās gadījumā pieturoties pie ceļa un apmēram ieturot virzienu, ir iespējams nonākt kaut kur.

Taču tas neattiecas uz mednieku ceļiem. Ja ceļš kļūst aizvien vārgāks un vārgāks un tā malā parādās mednieku tornis, ir jau pēc saulrieta un strauji satumst, spītīgi negriezties atpakaļ nudien nav labākā ideja. Izklausās pašsaprotami? Varbūt. Vismaz jebkuram ar veselo saprātu apveltītam cilvēkam. Bet man, kā zināms, tāds nepiemīt, tamdēļ nācās par to maksāt ar sēdēšanu uz paugura visnotaļ purvainā vietā, gaidot gaismu un apcerot, cik diždunduru, dunduru, odu un knišļu dzēlienu nepieciešams, lai cilvēks atdotu galus.

Tādi brīži sajūsmina — es tomēr esmu gana ņipra rauga piciņa.

Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s