Skip to content

vairāk orientēšanās par to pašu cenu un īsta stafetes garša

Septembris 5, 2010

Piesakoties sacensībām, grupas mēdzu izvēlēties pēc distances garuma: ja nav traki par garu, jāskrien elite! Par to pašu naudu dabon interesantāku distanci un meža kilometrs sanāk lētāks. Pie šīs pašas koncepcijas sanāca pieturēties arī sestdien. Kaut arī vidējo distanci skrēju ar mērķi ielasīties kartē un izkļūdīties, tik bezcerīgu staigāšanu pa mežu nebiju gaidījusi. Orientēšanās nekad tā īsti labi man nav padevusies, bet nu tā punktu meklēšana, bakstīšanās un nepārliecinātība bija tāda cilvēka līmenī, kas pirmoreiz karti un kompasu paņēmis rokās šajā vasarā nevis pirms vairāk kā desmit gadiem. Tas, ka arī Aija iekrita uz vairākām minūtēm uz vienu no punktiem, uz kuru atstāju kādas minūtes septiņas, nav nekāds mierinājums. Elite vienkārši nav mana līga. Taču tas nenozīmē, ka nākamo reizi mežā parādoties man pietiks prāta izvēlēties sev piemērotu grupu.

Pēcpusdienā vēl paskatījos uz lokatora šķīvi tuvplānā, iegāju lieliskā pirtiņā un piedalījos sēņu pārstrādē. Kā vispār ir iespējams uz ugunskura normāli uzvārīt ēst? Un vai sēnes mežā iegājušiem cilvēkiem ar nazi rokās laupa veselo saprātu?

Svētdienā gada svarīgākajā startā pārliecinājos, ka arī citiem klubiem ir trīs skrienošas dāmas un pat krietni labāk skrienošas par mums atšķirībā no tālā divtūkstoš septītā, un savā trešajā etapā iegāju aiz līderu komandām bez nekādām cerībām noķert vietu uz pjedestāla, taču skrēju cītīgi, vairākas reizes kļūdījos, bet ne tuvu tik graujoši kā sestdien, pusdistanci duelējos un beigās sakodu zobus un spēju uzvarēt — laikam jau galvenokārt sevi. Tas finišs bija caur sāpēm un asiņu garšu mutē, tieši tik grūti, cik īstai stafetei pienākas, galu galā uz pēdējo punktu un finišu no nākamās komandas atrāvos veselas deviņpadsmit sekundes. Gan jau, ja sāktu analizēt distanci, kļūdās savāktos pat vairāk par piecām minūtēm, trīs jau bija uz to sasodīto septīto punktu, bet pēcgarša ir okei.

Nākamnedēļ beidzot iešu pie ārsta, pietiks nodarboties ar pašārstēšanos un pašsuģestiju, ar celi kaut ko sarunāt kļūst aizvien grūtāk un grūtāk. Šobrīd rādās, ka plānoto apmaksāto skrējienu pieveikt nevaru pat sakožot zobus un par mērķi uzstādot vienkārši pabeigt distanci.

Komentēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s