Skip to content

Tagad tikai sākas īstie maratona treniņi

Augusts 4, 2011

Viss līdz šim skrietais bija ja ne gluži pierasts, tad vismaz pazīstams, jau bijis pērn gatavojoties pusmaratonam un vēl senāk arī. Taču tagad brīvdienu garie treniņi izauguši līdz krietni pāri divām stundām un būs arī virs trim, un darbdienu trenini ir tādi kā treniņplāna sākumā garie. Grūtākais ir ieplānot savas dienas, ik pa laikam aizmirstās, ka tās jāpakārto skriešanai, ka ieplānoto garumu vairs nevar noskriet tā starp citu visādiem citiem darbiem. Tas arī ir galvenais iemesls ne tik dzelžainai treniņplāna izpildei, apsolos laboties šajā ziņā.

Kājās iestājies viegls hronisks nogurums, pavisam neviļus sāku izvēlēties pārvietoties ar sabiedrisko transportu nevis divriteni kā ierasts.

Lai tas neizklausītos pēc gaudu dziesmas — man PATĪK šīs sajūtas un man patīk skriet. Tiesa, negrasos sākt skriet maratonus vienu pēc otra un nopietni atsākt orientēties arī ne, nav tādas motivācijas, lai gadiem ilgi tik daudz laika atrautu citām izklaidēm. Taču kā vienreizējs pasākums šis ir lielisks, it sevišķi tāpēc, ka par papildus motivāciju gādā VSK Noskrien.

Pēdējo garo treniņu skrēju viena pati. Pirms tam likās, ka nevarēs sagaidīt beigas, ka būs garlaicīgi un pat vientuļi, tomēr nebija vis. Skrēju divus vecos labos suņu apļus, katru 10.9 km garumā, un pēc tam vēl mazliet, un garlaicīgi nepalika nevienu brīdi. Gaidīju pazīstamo suņu rejas, vēroju citus skrējējus (viņu bija daudz! pat ārpus parka!), vēroju vietējo iedzīvotāju pastaigas, klausījos, ko saka manas kājas potenciāli sāpošajās vietās, ik pa laikam pie zināmajiem pagriezieniem rēķināju ātrumu, otrā apļa laikā salīdzināju tempu ar iepriekšējo apli, pieskatīju pulksteni, lai ik brīdim uzskrietu mazu kāpinājumu, divarpus stundu laikā neizdomāju nevienu pašu prātīgu domu.

Lūk tā man iet, gatavojoties maratonam. Joprojām katrs garais treniņš ir mazliet mazliet ātrākā tempā par iepriekšējo, turpretim pulss krītas. Tik fenomenāli zems pulss man ir bijis tikai pēc treniņnometnēm kalnos, pirmo stundu mierīgi skrienu zem 135. Var jau būt, ka skrienot ātrāk vai skrienot vairāk intervālus, treniņu efektivitāte būtu lielāka, bet pa lielam tas taču ir pilnīgi vienalga, vai es noskrienu maratonu pa 3:40, 3:50 vai 4:00. Pārāk spilgtā atmiņā vēl ir pērnās problēmas, kas sākās pēc manai sagatavotībai neadekvāti lielu gabalu braukšanas ar riteni un nežēlīgiem inervāliem stadionā drīz pēc tam. Man pašai šķiet, ka vajadzētu varēt palīst zem četrām stundām, bet, ja nesanāks, ar īpaši nebēdāšu. Vismaz maratons sācis kļūt ticams, pēc vakardienas garā treniņa biju vienkārši piekususi nevis nomocījusies.

2 komentāri
  1. runner-to-be permalink

    labi teikts – piekususi, nevis nomocījusies. jāmēģina būs saprast, kā es jūtos pēc garajiem treniņiem.🙂

  2. Labs. Es arī atsāku skriet un trenēties.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s